Mioskeletālā disfunkcija un hronisks sāpju sindroms

Ir pieņemts uzskatīt, ka gadījumos, ja sāpes ieilgst un pastāv vairāk kā trīs mēnešus, tad izveidojas hronisks sāpju sindroms. Parasti šādā gadījumā ir izveidojušies vairāki t.s. “apburtie loki”. Piemēram, sāpes kādā no mioskeletālajām struktūrām rada funkcijas ierobežojumu, kas rada aizsargājošu muskuļu saspringumu, kas savukārt pastiprina vai provocē papildus sāpju sajūtu, kas atkal palielina funkcijas ierobežojumu. Parasti šajā apburtajā lokā pieslēdzas arī bailes un izvairīšanās veikt kādas kustības, kas vēl papildus rada muskuļu saspringumu vai tiešā veidā pazemina sāpju slieksni un pastiprina sāpju sajūtu. Nereti sāpju dēļ veidojas izmainīti kustību modeļi, kas sakotnēji izveidojas kā kompensējoši (aizsargājoši), lai neprovocētu sāpes, bet ilgstošā laika posmā rada nepareizu noslodzi vai pārslodzi citās mioskeletālās sistēmas daļās un paši izsauc sāpes.

Ir zināms, ka sāpēm ieilgstot tiek aktivētas ķīmiskās reakcijas centrālajā nervu sistēmā (centrālā sesnibilizācija), kas pastiprina sāpju sajūtu un to uztur, neatkarīgi no sākotnējā lokālā iemesla. Nereti pievienojas sāpes arī citās ķermeņa daļās.
Tāpat, ja cilvēks ilgstoši cieš no sāpēm, parādās pastiprināts nogurums un nomāktība, kā arī pieaug bažas un raizes par notiekošo. Bieži vien izmainās ikdiena – cilvēks nevar veikt ierasto darbu vai vaļaspriekus, kas vēl papildus rada nomāktību, raizes, satraukumu un bezspēcības izjūtu. Savukārt, šīs negatīvās emocijas pastiprina jau minētās ķīmiskās reakcijas centrālajā nervu sistēmā un tādejādi palielina sāpju intensitāti. Atkal veidojas “apburtais loks”.
Lai šos “apburtos lokus” pārtrauktu un sekmīgi ārstētu hronisku sāpju sindromu, vispirms ir jāapzinās, ka šajā gadījumā sāpes ir jāuztver kā kompleksa problēma gan visā ķemeņa funkcionālajā sistēmā, gan ķermeņa – psihes saistītajā veselumā. Bieži vien ārstēšanā sākotnēji būs nepieciešams mazināt satraukumu un bailes, kā arī pārmērīgo saspringumu muskuļu – fascijas kompleksā, un koriģēt kompensējošos (bet nu jau sāpju uzturošos) kustību / pozu kontroles modeļus. Tikai tad varēs mazināt un novērst lokālo (sākotnējo) mioskeletālo disfunkciju. Hroniska sāpju sindroma, ko rada mioskeletālā disfunckjia, ārstēšana būs ilgstoša, bet, ja gan pacients, gan fizioterapeits izpratīs hronisko sāpju komplekso dabu un pacients aktīvi līdzdarbosies, tā būs sekmīga. Fizioterapiju sākotnēji nereti būs nepieciešams kombinēt ar medikamentozo ārstēšanu, kā arī bieži vien būs nepieciešama psihoterapeita vai klīniskā psihologa ārstēšana.

Kā vienas no biežākajām hroniskajām sāpēm jāmin muguras sāpes. Eiropas Savienības valstīs 25% no visiem nodarbinātajiem ir sūdzības par muguras sāpēm, un, lai arī visbiežāk muguras sāpes pāriet sešu nedēļu laikā, tomēr tām ir tendence atkārtoties un vidēji 20 – 30% gadījumu tās pārvēršas hroniskā sāpju sindromā. Tikai aptuveni 10% no muguras sāpēm ir t.s. specifiskās muguras sāpes (piem., iekaisums, traumatisks bojājums, onkoloģiska saslimšana u.c.), bet pārējās (nespecifiskās) ir saistītas tieši ar mioskeletālo disfunkciju (piem., mugurkaula spondilozes gadījumos, starpskriemeļu disku patoloģijas (protrūzijas, trūces)).

Ņemot vērā, ka hronisku sāpju sindroma ārstēšana ir  komplicēta un ilgstoša, svarīgi ir sāpes ārstēt jau agrīni un novērst to ieilgšanu.

Sagatavoja Daina Šmite

Atbildēt

Jūsu e-pasta adrese netiks publicēta. Obligātie lauki ir atzīmēti kā *

Jūs varat izmantot šādas HTML birkas un atribūtus: <a href="" title=""> <abbr title=""> <acronym title=""> <b> <blockquote cite=""> <cite> <code> <del datetime=""> <em> <i> <q cite=""> <strike> <strong>